Ligūrija ir skaists, brīnišķīgs un senatnīgu ciematiņu pērlēm izrotāts Itālijas reģions, bet tieši Laigueglia mūs uzņēma jaunajā Itālijas pieredzē, kad dažus gadus atpakaļ nolemām no metropoles Milānas pārcelties uz dzīvi Ligūrijā. Atceros ka tad, kad ar prieku gaidīju šo lielo pavērsienu mūsu dzīvē, lielākā daļa Milānā paliekošie bija pārsteigti un šaubījās – vai tiešām izvēle dzīvot pie jūras visa gada garumā ir tik “pareiza”? Mēs visi trīs zinājām, ka jā!!!! Protams, kā jau visur, ir arī kādas neērtās puses, ar kurām ir jāsaskaras, tā tas ir pilnīgi visur, bet mēs tik ļoti mīlam šo vietu, kur var izjust saikni ar dabu – izprast to, ka atliek vien būt gataviem dažādiem pavērsieniem laika apstākļu ziņā, tos tiešām nekad nevar paredzēt 🙂 Šo vietu esam iemīļojuši tik ļoti, ka 7 dienas nedēļā varam doties pa vienu un to pašu “iemīto” taku un katrā dienā saredzēt ko jaunu, skaistu!!! Nedaudz ieskatam piebildīšu, ka pirmo vasaru kad pārcēlāmies uz dzīvi Ligūrijā, tas bija jūnija sākumā, mēs nodzīvojām brīnišķīgajā zvejnieku ciematiņā Laigueglia pie jūras, un mums bija tas prieks iepazīt līdz pašām “vīlītēm” visus šīs pilsētiņas vasaras ieradumus 🙂 Vēlāk atradām patstāvīgajai dzīvošanai māju, kas bija piemērota mūsu vēlmēm, tādēļ pārcēlāmies nedaudz tālāk no jūras (daudz klusākā, kalnu ieskautā ielejā, kas vasarā ļauj veldzēties no lielā karstuma bet ziemā paglābties no lieliem plūdiem un vējiem.. bet par to citreiz..), un tā kā tas ir tikai 5 minūšu braucienā no jūras, mēs par savām tuvākajām pastaigas vietām visbiežāk izvēlamies Laigueglia.
Šogad Laigueglia piedalījās konkursā par Itālijas skaistākā ciemata statusu. Konkursā piedalījās 60 Itālijas ciematiņi, no kuriem Laigueglia iekļuva Četriniekā, un es nolēmu jūs izvest arī virtuālā ekskursijā pa šo burvīgo ciematiņu. Šeit var nokļūt ar automašīnu, izvēloties A10 autoceļu- nobrauktuve Albenga, vai arī ar vilcienu, kas apstājas tieši šī ciematiņa stacijā, gandrīz turpat pie ekskursijas sākuma punkta – laukumiņš, kurā ir izveidota flīžu siena kopar godu velobraucējiem, un vairāk kā 50 gadus flīžu kolekcija tiek papildināta ar ikgadējo šo sacensību uzvarētāju parakstiem.

Piektdienās tieši šī vieta pārvēršas par tirgu, kas stiepjas visas vecpilsētas garumā, te var atrast stendus ar dažādiem vietējiem produktiem.

Es parasti ierodos no Alassio puses, un tad izmantoju iespēju ātrajai pastaigai, atstāju automašīnu pie Alassio/Laigueglia robežas

un ātrā riksītī gar jūru nonāku līdz skaistajam tornītim “Torrione dell cavalo”, kurš celts 16. Gadsimta vidū kā viens no trim pilsētas aizsardzības torņiem pret iebrucējiem, un vienīgais, kurš saglabājies līdz mūsdienām.

Interesanti ir tas, ka laika gaitā tas esot kalpojis arī kā cietums un kā lazarete karantīnā esošajiem jūrniekiem. Kādu laiku atpakaļ tornītī esot bijis ierīkots bārs, bet šobrīd tas ir tukšs.

To turpina rotāt krāsainās zvejnieku laivas, un dažreiz palaimējas noķert arī kādu skaistu kadru ar pašiem laivu īpašniekiem.

Reizi gadā, jūlija beigās, tiek rīkots uzvedums, kas imitē saracēņu iebrucēju uzbrukumus šim krastam bet beigās pasākums beidzas ar krāšņu salūtu un visi svin uzvaras svētkus 🙂

No šejienes var izvēlēties divus ceļus kā šķērsot ciematiņu – budello (kas ir Ligūrijai raksturīgā ieliņa, kas atrodas paralēli jūrai, ieskauta starp māju celtnēm un parasti pirmie stāvi ir restorānu, bāru vai veikaliņu aizpildīti) vai lungomare – ietve gar jūru. Vai arī iet pa gājēju celiņu gar jūru – lungomare.

Nesezonā es parasti izvēlos lungomare, jo tad jūras krasts ir brīvs no privāto pludmaļu pārģērbšanās kabīnītēm, kas vasarā aizsedz brīnišķīgo skatu uz jūru no pašas pilsētas. Jau tūliņ pēc sezonas beigām, ar 1. oktobri, te var redzēt, kā tuvāk jūrai esošie restorāni vai kafejnīcas aizsargā savus īpašumus no iespējamās jūras trakošanas.

Savukārt, vasaras tveicē ir tīri patīkami veldzēties no karstuma skaistajā budello, kur iespējams gan baudīt gardākos šīs apkārtnes saldējumus,

tradicionālo Ligūrijas fokaču vai pastu ar tradicionālo Dženovas pesto. Nogaršot Bučas… vai vienkārši nopirkt kādu picas šķēli lai to vēlāk notiesātu pusdienojot pludmalē…..Tajās dienās, kad visu dienu pavadām jūrā, kad aizbraucam jau ap 9 no rīta, lai pavadītu visu dienu pludmalē – ar brokastīm, pusdienām, launagu, mājasdarbu pildīšanu un ikdienas pastaigu…. tad kad vien iespējams, man patīk izstaigāties pa pusdienas laikā gandrīz tukšo budello ieliņu, šķērsojot dažādus laukumiņus,

jo tad ir patīkami vēsāks un ir tik kluss!!!

Tālāk pastaiga ved uz jūras krastu… pastaigas pa smilšaino pludmali, (ja jūrā ir daudz cilvēku, tad tik pat skaista pastaiga izdodas arī pa bruģēto promenādi) acis priecējot ne tikai ar skaisti zilo jūras krāsu, bet arī domās sūtot sveicienus burvīgajai Bruņurupuča salai, kuras nosaukums nemaz nesaistās ar bruņurupuci.

Izstaigājot skaisto piekrasti, atpakaļ ceļā nonākam uz mola, no tā var redzēt ciematiņu kopumā… Zvejnieku laivas, arī Laigueglias zvejnieki

Laigueglia (starp citu, izrunā apmēram šādi “Laigueilja”), esot cēlies no vārda “Aquila”, kas tulkojumā nozīmē ērglis. Melnais ērglis esot bijis Romiešu romiešu leģiona simbols, un tiek uzskatīts, ka iekarojot šo Ligūrijas daļu, romieši tai piešķīra nosaukumu. Arī mūsdienās ciematiņa ģerbonī ir melnā ērgļa simbols. Senajos laikos esot bijis ļoti komerciāls ciematiņš, starp 12-13 gadsimtiem te darbojušies koraļļu mednieki, kā rezultātā nācies pārdzīvot arī saracēņu uzbrukumus. Vēlāk, 17. gadsimtā arī uzplaukusi kviešu, vīna un olīveļļas tirdzniecība.

Mūsdienās Laigueglia ir zaudējusi savu komerciālo nozīmi un kļuvusi par mierīgu zvejnieku pilsētu rudens un ziemas mēnešos, bet vasarā protams, tā ir pārpildīta maksas pludmalēm, bāriem un restorāniņiem, jaukiem veikaliņiem. Visas vasaras garumā vēlu vakaros līdz pat pusnaktij katrā laukumiņā notiek kāds pasākums, džeza festivāls, koncerts vai ielas akrobātu uzstāšanās. Pludmalēs no rītiem un pēcpusdienās tiek organizētas bezmaksas ūdens aerobikas, joga vai bērnu izklaides….

Ikdienā ciematiņu uzrauga greznā – 18. Gadsimtā celtā San Matteo baznīca, kur apskatāms vēlīnais Ligūrijas baroka stils.

Pēc šādas skaistas pastaigas mūsu gaumē ir ieturēt “skaistas”pusdienas, un mēs dodamies uz gadu laikā pārbaudīto restorāniņu, kur ēdiens un apkalpošana mūsu turpina lutināt un justies mīlētiem un atkal gaidītiem šai vietā!

Tāds ir neliels ieskats pastaigā kopā ar mani!