Ristorante, trattoria, osteria, pizzeria, tavola calda , agriturismo, bar, ….tādi nosaukumi zibsnī gar acīm, dodoties ceļojumā cauri Itālijai. Uzņemot viesus un vedot tos ekskursijās, daudzi man vaicā, ar ko atšķiras tik daudzās ēstuvītes viena no otras, tādēļ, lai palīdzētu jums neapjukt un neapmaldīties tik dažādo ēstuvju klāstā Itālijā, es nolēmu soli pa solītim pastāstīt par to šeit

Un tā sāksim ar Bāru!… jā, tieši ar to lielākai daļai itāļu iesākas katra skaistā diena! Itālijā bārs ir vieta, kur varat padzert kafiju, uzēst kādu gardu kruasānu, saldu maizīti vai cepumiņu, iedzert apelsīnu sulu, vai vienkārši ūdeni un “uzsist” mazo rīta klačiņu ar kaimiņiem… daudzi tieši tā arī ietur savas brokastis. Atceros, kā pirmajā uzturēšanās nedēļā Itālijā es piedzīvoju īstu kultūršoku tieši brokastu jautājumā. Kad pirms došanās savā garajā ceļojumā uz Itāliju, es iztincināju savu jau vairākus gadus Itālijā dzīvojošu draudzeni, vai tiešām arī viņa brokastīs ēd saldumums??? …es domāju, ka nekad, nekad nekad tā nespēšu….. un jāsaka, ka pirmajā gadā stingri pieturējos pie savas pārliecības. Toreiz tas bija viegli, jo brokastīs biju radusi ēst tikai ābolu (bet tas vienmēr bija jāiemet somiņā, dodoties ielās, un pievērsu sev diezgan izbrīnas pilnus skatienus, kad bārā pie kapučino kafijas uzkodu ābolu). Itālijā dzīvojot esmu ievērojusi, ka liela daļa šejieniešu brokastis vispār neuzskata par ēdienreizi. Parasti tas ir tāds process, kur kafijas malku var izdzert, pat neapsēžoties, uzkožot kruasānu, ko te dēvē par briosce. Vai arī tāds variants – lielā krūzē sajaukta kafija ar pienu, klāt uzkožot 2-3 cepumiņus vai sausmaizīti ar ievārījumu. Un diena ir sākusies. Toties, ceļojot pa Itāliju un ieturot brokastis, pavēroju arī to, kā ēd itāļi, ārpus mājām. Liela daļa ļoti labprāt no piedāvātā klāsta apvieno tā saucamās vācu brokastis, angļu brokastis un itāļu – iesākot ar sieru, desu, gaļiņām, tad kādu vārītu olu un beigās uzkožot saldu tortes gabaliņu vai kruasānu, bet nez kādēļ, ikdienā lielai daļai tas rada izbrīnu 🙂

Bez brokastu laika, bārs ir tieši tā vieta, kur labprāt dodas itāļi uzreiz pēc pusdienām, lai iedzertu labu kafiju. Esmu dzirdējusi, ka, lai izdotos ideāla kafija, nedrīkst trūkst neviens no 5 maģiskajiem “m” – “miscela, macinatura, macchina, manutenzione, mano” (kafija (kafijas maisījums), malums, kafijas aparāts, kafijas aparāta tehniskā apkope un kafijas pagatavotāja iemaņas “meistara roka”).

Un kā tad bez “happy hour” – kad bāros ap plks. 17, pienākusi laimīgā stunda “happy hour”, un apmeklētāji atkal tdodas turp, lai ieturētu aperitivo (tas var būt aperol, martini, campari, prosecco vai kas tamlīdzīgs, kas tiek pasniegts kopā ar tādām sāļajām uzkodiņām kā olīvas, sāļie riekstiņi, kartupeļu čipsi vai nelielas picu maizītes), pēc šīm uzkodām var doties ieturēt vakariņas, lai pēc tam atkal iegrieztos bārā ā (tas gan tā vairāk notiek siltā laikā, kad cilvēki vispār labprātāk uztuas ārpus mājas), lai nobaudītu labu kafiju 🙂 un pēc tam “amazzacaffe”, kas tulkojumā nozīmē ( kafijas nogalinātājs) – tas ir kāds no gremošanu veicinošajiem liķieriem (nocino, mirto, limoncello) vai grappa, kas atbrīvo muti no kafijas aromāta, kas vēlajās vakara stundās neesot iederīgs !!! (starp citu, esmu salasījusi mirto ogas, un tagad tās tiek turētas tumšā kambarītī, aplietas ar stipru alkoholu, un, kad būs noturētas 4 mēnešus, tad pagatavošu liķieri, kas būs gatavs lietošanai, iespējams, tikai ap Ziemassvētkiem. Bet, lai pagatavotu labu Nocino (valriekstu liķieris), ir jānoķer brīdis, kad valrieksti ir sākuši gatavoties, Itālijā tas ir jūnija vidus, ap Jāņiem, tad tiem ir mīksti viducīši. Un tad ir īstais laiks, lai sāktu gatavot Nocino. Bet par tiem citreiz!)