Šodien pusdienojām mūsu ģimenes iemīļotajā restorānā. Agrāk, kad vēl dzīvojām Milānā, mēs ļoti daudz ceļojām pa Itāliju, un man bija iespēja iepazīt lielāko daļu Itālijas reģionu virtuves.  Tomēr līdz šim nebija neviens restorāns, kuru es varētu saukt par pārbaudītu! Šajā restorānā, kas atrodas jūras krastā, tieši pretī skaistajai Galināra salai (kuras forma atgādina bruņurupuci), Albengā, esmu 2 gadu laikā pabijusi vismaz reizes 50! Esmu turp, uz atvadām,  aizvedusi lielāko daļu savus draugus, protams, vienmēr apstāstot ēdienu un iesakot manuprāt labākos ēdienus.  Visi, visi man vienmēr teikuši, ka nākamajā reizē ar šo restorānu ir jāsāk atzīmēt satikšanos!  Lai arī šis restorāns ir Trattoria, kura skaidrojumā nozīmē, ka tas klases ziņā vienkāršāks par restorānu, mēs šeit vienmēr jūtamies lieliski, mīļi gaidīti, un mājās dodamies ar to foršo sajūtu, kas pavada pēc laba ēdiena, un vietu var ierindot kategorijā “vieta, kur atgriezties” (es restorānus iedalu šādās kategorijās: “ēst var”, “nebija slikti” un “vieta kur atgriezties”… Tikai viens restorāns manā mūžā bija vēl ar ceturto kategoriju, kuru pat nepieminēšu šodien, jo tas bija Pērnavā 🙂

Lai nokļūtu uz šo restorānu, vienmēr ir iepriekš jāveic rezervācija! Piektdienas vakarā zvanījām, lai veiktu rezervāciju. Uz sestdienas pusdienām bija brīvs galdiņš, bet sestdienas vakaram un svētdienai jau visi galdiņi bija aizņemti. Tā nu rezervējām uz 13 tiem. Ieradāmies apmēram ap to laiku. Jāsaka, ka ne vienmēr labākās ēstuves atradīsies uz skaistākajām promenādēm vai pilsētiņu centros – kā piemēram šī… atceros, kad pirmo reizi te ierados, īsti nesapratu, kur esmu atvesta, bet,  tā kā šo restorānu pirms mums jau vairāku gadu garumā ir iecienījuši mūsu radi, kam vasaras apartamenti ir Alassio, un viņi pārzin šo teritoriju, nodomāju, ka visam jābūt labi!

Te arī mēs, tikko izkāpuši no auto, mazliet izsalkuši 🙂

Mašīnu šodien neizdevās nolikt pie paša restorāna, tādēļ jāpaiet kājām apmēram 100 metri! Ejam iekšā, un tur jau visi galdiņi ir aizņemti, tik mūsējais gaida – un cik patīkami! tas ir mūsu iemīļotais galdiņš! no kura var redzēt visjaukāko skatu!

 

 

 

 

Ziemā un vējainā laikā, kad biežāk līst un jūra trako vairāk, apskalojot pat uz restorāna  logus, tas vairāk atgādina kuģi! Toties saulainajās dienās var baudīt gan ēdienu, gan skaisto skatu, un vasaras vakaros arī pusdienot uz āra terases.  Bildes tādas, jo tādi skati ir šodien pašā jūras krastā!

Nu varam sākt baudīt mūsu brīnišķīgo ēdienreizi! izvēlamies Vīnu! Mūsu iecienītais Pigato vīns esot beidzies,  tādēļ izvēlamies otru šajā teritorijā darināto vīnu, Vermentino.

Izvēlamies Antipasto (uzkodas) – šoreiz trīs dažādas – katram savu (Mīdijas, Zobenzivs sautējumu, un tunča tartaru), bet parasti jau sanāk nogaršot vienam no otra 🙂 Tik Andrea savu tunča tartaru pieskata, lai  tas nepazūd…

 

 

 

 

Mums atnes tādas porcijas, ka mājās ēdot, mēs būtu jau pārēdušies…. bet tomēr gribas nogaršot visu… un galu galā, mēs braucām šurpu dēļ Fritto misto!!!!

Nolemjam nogaršot arī pastu, bet šoreiz – tikai vienu uz trijiem!!!! Jo citādi netiksim līdz otrajiem nu nekādi!!! Ligūrijas reģiona tipiskais pastas veids ir  Trofie, un es izvēlos to, pagatavotu ar klasisku Ligūrijas pesto, kam pievienotas mīdijas un mazāki gliemīši, ko itāliski sauc par “Vongole”. Ļoti garšīgi, un labi vien ir, ka nepaņēmām pa porcijai katram!!!

Kopš 1. janvāra (nu jau 19 dienas) neesam te bijuši, un esam tā noilgojušies pēc visiem šiem ēdieniem.. kā Seccondo nolemjam pasūtīt arī Rombo (līdzīga butij, tikai daudz biezāka (resnāka)  zivs) ligūrijas gaumē. To pagatavo cepeškrāsnī, ar olīvām, kartupeļiem un artišokiem. Un Andrea, protams, fritto misto! Saimnieks piedāvā mums sadalīt Rombo porciju divās daļās un 1/2 Fritto. Par rombo jā, piekrītam, bet Fritto gan gribam visu!!!

 

 

 

 

Nu esam pieēduši pilnum pilnus vēderus, bet…. prasās viens sorbetto (sorberts) un te var dabūt ļoti gardu mandarīnu sorbertu!

Izvēlamies vienu citronu un vienu mandarīnu! Un nobeigumā, lai viss būtu itāliski, kafija un “digestivo”(gremošanas procesus veicinošs liķieris), šoreiz tas ir no mirtes ogām, cukura un spirta pagatavotais uzlējums – Mirto.

 

Nezinu, kā šovakar ēd pārējie restorāna apmeklētāji, bet mēs lielie iztiekam ar vienu svaigu fenheli 🙂 Tik Andrea pienākas vakariņas noteiktajā laikā!!!

Lūk tāda ir viena pavadīta diena restorānā!